Ar mokošām galvassāpēm un kaitinošiem cilvēkiem šis rīts sākās briesmīgāk par briesmīgu.
Pavisam ierasti un parasti es piecēlos un sazvanīju savu ģimeni caur veco labo skype. Šodien ir iepirkumu diena, jābrauc uz lielo, skaisto Walmartu pirkt dāvanas un olas :D Olas...ļoti svarīga lieta.
Šonakt sniga sniegs, tiklīdz kā uzzināju skrēju ārā skatīties. Viss apkārt tik skaists, kalni balti un ielas mitras, gluži kā pirmajā ziemas dienā. Gaiss smaržoja tāpat kā toreiz Siguldā, kad ar māsu aizlavijāmies baudīt pirmo Ziemas sniegu. Nosalām un saslimām, bet tā bija neaizmirstama diena.
Ienākot iekšā, es jutos patiesi priecīga, pirmo reizi 3 mēnešu laikā. Tāda miera un skaistuma sajūta pārņem manu mazo, bālo sirsniņu. Mani ir pārņēmusi Ziemassvētku sajūta. Tāda pati, kāda man bija Ziemassvētku rītos, kad biju mazāka. Kad es visu dienu pavadīju pidžammā un skatījos Ziemassvetku filmas, ar mandarīniem, piparkūkām un tēju. Un mammu, kurai vienmēr viss bija jāsatīra un māsu, kura varēja visu dienu gulēt. Tāda pati sajūta, kas manī bija, kad toreiz ar brāli parkā, kopā smejoties, cēlām sniegavīru. Tik saldi brīnišķīga.
"Es gribu kā bērns vēl just, priecāties un nekad nepiekust. Ir zeme visskaistakā, ai bērnība kur paliek tā?"
