Ziema iemīda taciņu pavasarim. Lai gan sals sāpina manas plaušas, es zinu - tas drīz beigsies. Drīz sāksies lielā cīņa un es ceru, ka to spēšu izturēt.
Nedēļa pagāja kaut kā pārsteidzoši ātri. Daudz bezjēdzīgu, bet daudz arī labi padarītu lietu.
"Dzīve nemaz nav tik īsa, patiesībā tā ir nolādēti gara." Šī atziņa, ja to tā varētu saukt, iemācīja man kā nebaidīties no nāves, varbūt, nedaudz, pat gaidīt to. Un man ir bail, ka tas ko jūtu, varētu kādreiz aiziet no manis. Ja nu tas, vairs pēķšņi nešķitīs īsts? Es gan negribētu, lai tā notiek. Un grūti arī tam noticēt, jo ar tevi viss šķiet tik vienkārši. Es turpinu vērot sev apkārt esošos. Mana ģimene, nekad nebūs labs mīlestības piemērs. Mana mamma šķietami vairs nemīl manu tēti, un par pārējiem es labāk nerunāšu. Bet man prieks ka man ir Tēvs, kas māca man par mīlestību visvairāk. Kāds, kurš mani nekad nepametīs.
Man nepatīk piektdienas, tās iesāk nevajadzīgas brīvdienas.
8 no rīta, kad saule vēl ir aiz ēku jumtiem, bet debess jau ir gaiši zila, ārā viss šķiet tik patīkami skaists. Pa ceļam uz skolu, ir tāda vieta, kur ik rītu, uz mazu mirkli, apstājas laiks. Šorīt es tur pavēroju apkārtni. Koki, ir tik sakisti, ka izskatās kā uzzīmēti. Mākslinieka meistardarbs. Prieks, ka pazīstu šo Mākslinieku. Es tur ievēroju cilvēkus, kas kaut kur skrien, pat nepaceļot acu skatienu, lai tvertu kaut nedaudz no šīs burvības. Kuri, šķietami, ir tik nomākti un zaudējuši pēdējo cerību, ka kaut kas vispār kādreiz vēl varētu būt labs un skaists. Skumji. Pavēroju mašīnas, kas katra brauc uz savu galamērķi, bet savā ceļā neievēro nevienu. Skumji, vai tiešam šeit vairs nav cerības? Kaut gan ir dienas, kad arī man tā liekas. Tikai žēl, ka viņi lieki iznieko šo dārgo laiku, kas viniem ir dāvanā.
Vēl seši briesmīgi mēneši. Daudz bezjēdzīgu lietu ko darīt. Portugāle un Anglija. Šie galamērķi noteikti ir manā sarakstā līdz aprīlim. Man kaut kas bija jāsaka, bet nu jau vars neatceros kas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru