Vai ielaidīsi mani iekšā, kā iepriekš, lai es varu sajust mieru, pie tavas gultas, lai tumšā naktī mani mierinātu tava elpa. Saņem manu roku, un lūdzu, neatstāj mani šeit nomirt. Un es nerimšos līdz tu mani neielaidīsi, lai es varētu aizmigt, tev blakus, uz mūžiem. Lai es varētu tevi sajust.
Ziema ir pārāk gara. Šis ir tas gada laiks, kad man viss šķiet bezjēdzīgs. Ziemas depresija. Tā parasti notiek pirms Valentīndienas. Laiks kad jebkas, kas man ir jāpaveic, šķiet par gūtu. Laiks kad ir grūti mīlēt, jo mīlestība nes sāpes. Bet varbūt es vienkārši esmu pārgurusi. Pasaule no manis sagaida par daudz, vai varbūt es sagaidu par daudz no sevis...nezinu. Es nevaru izdarīt visu, pat ja gribētu, mana diena sastāv no 24 stundām un to garāku pataisīt nav iespējams. Man vajag kādu, kas mani apstādina, kādu kas pasaka:''aizveries un apstājies, nomierinies. Paklausies. Es mīlu tevi." Un es mīlu tevi.
Vai mēs varam izturēt laiku? Vai man vajadzētu visu pamest? Vai es esmu gatava riskēt? Vai to vispār var saukt ar risku? Vai man sāpēs? Vai es atkal cietīšu? Vai, vai, vai... Un kāpēc Viņš ar mani nerunā? Vai varbūt es negribu klausīties? Par to domāšu daudz. Man vienkārši ir jāzin.
Lovers and dreamers. Lets pretend...viss ir kārtībā. Atceros kā mīlēju kad biju jauna. Nebija robežu un satraukumu. Viss šķita skaisti, nesamāksloti, nesamaitāti. We believed in happy endings. Bet vai ari ticam tagad? Es ticu. Visi taču kaut kam tic, tad kāpēc neticēt, laimīgām beigām. Nāvei, kas atnes dzīvi. Sāpēm, kas atnes prieku. Mīlestībai, kas nekad nebeidzas, jo mīlestība ir vienīgā, ko varu dot, un ko varu ņemt no tevis.
Rītdienu sākšu ar jaunu skatu uz dzīvi, laimīgāku. Bet es arI šo saku katru rītu, tad nezinu vai izdosies. Bet mēģināšu. Vai mēģināsim kopā?
Ziema ir pārāk gara. Šis ir tas gada laiks, kad man viss šķiet bezjēdzīgs. Ziemas depresija. Tā parasti notiek pirms Valentīndienas. Laiks kad jebkas, kas man ir jāpaveic, šķiet par gūtu. Laiks kad ir grūti mīlēt, jo mīlestība nes sāpes. Bet varbūt es vienkārši esmu pārgurusi. Pasaule no manis sagaida par daudz, vai varbūt es sagaidu par daudz no sevis...nezinu. Es nevaru izdarīt visu, pat ja gribētu, mana diena sastāv no 24 stundām un to garāku pataisīt nav iespējams. Man vajag kādu, kas mani apstādina, kādu kas pasaka:''aizveries un apstājies, nomierinies. Paklausies. Es mīlu tevi." Un es mīlu tevi.
Vai mēs varam izturēt laiku? Vai man vajadzētu visu pamest? Vai es esmu gatava riskēt? Vai to vispār var saukt ar risku? Vai man sāpēs? Vai es atkal cietīšu? Vai, vai, vai... Un kāpēc Viņš ar mani nerunā? Vai varbūt es negribu klausīties? Par to domāšu daudz. Man vienkārši ir jāzin.
Lovers and dreamers. Lets pretend...viss ir kārtībā. Atceros kā mīlēju kad biju jauna. Nebija robežu un satraukumu. Viss šķita skaisti, nesamāksloti, nesamaitāti. We believed in happy endings. Bet vai ari ticam tagad? Es ticu. Visi taču kaut kam tic, tad kāpēc neticēt, laimīgām beigām. Nāvei, kas atnes dzīvi. Sāpēm, kas atnes prieku. Mīlestībai, kas nekad nebeidzas, jo mīlestība ir vienīgā, ko varu dot, un ko varu ņemt no tevis.
Rītdienu sākšu ar jaunu skatu uz dzīvi, laimīgāku. Bet es arI šo saku katru rītu, tad nezinu vai izdosies. Bet mēģināšu. Vai mēģināsim kopā?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru