Es vairs negribu....

divas nedēļas mājās. un tik sasodīti daudz kas ir mainījies.
sākums bija briesmīgs, neapzinoties, man riebās šī vieta. es nesapratu, ko šeit vēl meklēju. skola šķita bezjēdzīgi tukša. un ne jau cilvēku ziņā. palēnām viss atkal atgriezās sliedēs, bet mācību ziņā, šis ir bijis visnotaļ grūts mēnesis. tad, es beidzot sāku aprast. sapratu, ka lai kā es bēgtu, atgriežoties viņa šeit tāpat nebūs. šausmu pilna atskārsme. tad dzima patriotisma sajūta, tāda dīvaina...bet ziniet, šīs ir mājas un to neviens nekad man neatņems. atmiņas, smieklus, bērnību un pirmo skūpstu. tas viss paliks šeit. rīt man ir atkal jāsakravājas, lai dotos. bet tās būs jaukas 10 dienas, ar cilvēkiem, kuriem patiešām rūpu, maniem draugiem.
šodienas atklāsme: man nepatīk ceļot atmiņās, tās sapina. rīt es celšos ar smaidu. un centīšos nenožēlot dienu, pirms tā vēl ir sākusies. nākamais mēnesis būs labāks, jo tādu to padarīšu es. un visvairāk man pietrūks viņa. es beidzot, pēc ilgiem laikiem, sajūtu nogurumu, kas liecina par to, ka ir jāiet gulēt.ar vēlmi rīt piecelties. viss beidzot iet uz labo pusi. arlabunakti