Izplūdusi vējā

I can't believe I am actually doing this. I haven't been this selfish since what...the 8th grade?

Last month or two have been wonderful. With the ring on my finger and him by my side I feel perfectly safe and happy. He is everything I ever wanted, no...he is so much more than that. And yes, I am so engaged. But of course, when everything is going great, there comes a time when you forget how it is when it's not so great. And then the Almighty comes in your way and proves you that there are still bad things around you, in you and for you. Everything is complicated, so what? Life isn't fun if it's all just smooth and shiny. But today, for hell knows what reason, I couldn't stand it anymore. I just wanted to brake down and cry. And I can't stop judging myself. I am taking everything away form her, starting with the perfect wedding and ending with myself. Sassodīts. Why do I feel this way? And yes, more than anything, I wish she could be there for me on my day, our day. But I know it would brake my family apart, more than I could handle. Watching them leave in disappointment. I could never ask them to.

But all this won't matter, because that day, will give us eternity together.

This is my last goodbye. I think I am finally ready to give up this silly habit of writing. I am finally free.

Diena bez dienas gaismas

Es atcerējos to dienu, kura pija pilna atskārsmju. Bet diezgan sāpīgu. Vai atceries par ko runājām? Par to kretīnu, un par to cik liela maita es esmu bijusi. Labi, ka vinš ir tik piedodošs.

Pēdējā nedēļa ir bijusi biedējoši fantastiska. Viss ir gājis tik labi, ka tulīt kaut kam ir noteikti jānāk, lai to visu sabojātu. Man bail.

Es zinu, ka izdzīvošu, bet itkā gribas būt nedaudz egoistei un sapņot tikai par sevi. Kailai peldēties lietū un rūpēties par manu personīgo piemājas dārziņu. Iet savu ceļu, bet to darīt kopā viņu. Tur arī pazūd mans egoisms, tas atgriežas pie viņa, iespļauj man sejā un saka: atmosties, tu vairs neesi viena, un man ir apnicis spēlēt tavu egoismu.

Taisnība, dziļi sirdī man tik sassodīti riebjas būt vienai. Vientuļa tukšuma sajūta ir pats pretīgākais, ko cilvēks var sajust.

Vēl 10 dienas. Sassodīti garas, aizņemtas un satraucošas dienas.

Broken souls become whole tonight. Would you ever let me be an alien with you?

Babe...

how the hell did we get here? I spent the whole evening sitting by my computer, trying to think of what to say. How am I going to face this?
I am just a mistake.

But the good news...right now I'm me, the real me. No more doing what everyone else is doing. Just the things that I want to do...no expectations.

So put on your mask, pretend your okay and tell everyone: it's just another day

Confusion.
Another freakin' illusion.
I can't sleep at nights any more. I don't remember when it started, but that is definitely when I stopped smiling again. The worst part is that I can not hide it anymore.
I worry. Perhaps, too much. I have too much on my mind. But yet, I have nothing to say. It is not in my power to settle it anymore.

18 days to go ;) 432 hours to handle

Bez nosaukuma

Can we make it different? I didn't want this. I didn't want those feelings inside. I didn't start the war. You did! Eaten from inside. Empty. I have to fill it with something. But I won't tell you...hush. No more honesty. I refuse.

Today changes everything.

Čau, mani sauc Elīna un es darīšu to, ko es vēlos.

A change of heart?

Kā tev iet? Kā tev iet, es prasu!

I felt The Spirit today very strongly. I felt it cleaning me. And guess what...it felt amazing. Last couple of days have been full of discovery. As I wandered around the streets of my town I saw many people in their daily actions. A mother playing and running around with her child. Priests preaching about various things. A girl smocking in a bus stop. A perfect mother with her three little kids, that are so full with light. My boyfriend fighting away his struggles. My brother protecting me. I saw how the leafs gently move in the wind. I felt a teardrop on my skin. I looked at all the beauty around me and thought...How can one person see all of this and not believe that there is a loving Heavenly Father? How can people think that all of it was just an accident? How can they believe in such a big lie? With every day, I understand that this knowledge and happiness is worth fighting. And I will guard it with my life.
Today I felt like packing, but it is too early for that. And as I look for the reasons to stay, I can't find even one that would be strong enough to change my mind.

*I can almost see it, that deam I am dreaming*

Again. I lie in my bed alone.
Feeling week, feeling incomplete.
Trying to find an existence that doesn't exist.
Trying to be me in a world where I cannot be.
---
*but there's a voice inside my head saying: you'll never reach it*

Empty

I have been sitting by this blank screen for a month now. I can't seem to get my thoughts together. I have been trying to write things down but my heart is struggling with my mind and my knowledge. It is like two different things with equal strength fighting with each other with no chances to win. But yet, they keep fighting without letting me rest. Past month has been a long journey. I had to travel through memories. Had to draw some parallels and find connections. Full with confusion, emptiness and sadness, this month thought me a valuable life lesson. Something I will never forget. Life is a gift that The Creator has given to all of His children. We do not have the rights to give it away or waste it. We cannot sit back and watch it sail away. We have to take every chance we get to reach our dreams, to be happy, to reach perfection and nirvana. I kept feeling sorry for myself that I forgot how to be happy. So I had to learn it again. And I did. Yesterday I went to bed and I had no regrets. A feeling of peace and joy settled.
See, I won't tell you everything will end well, because, well, it sometimes doesn't. Life sometimes sucks and there is nothing we can do about it, but if I learned something from today, then it was that if we just sit back, cry and do nothing about it, it won't change and it will never get better. So do what I am doing, find that one thing that makes you happy, that describes you the best, and do it, as much as you can. And it doesn't matter if it makes you look silly or dumb in front of others. You don't have to fit it, you have to be yourself.

Enjoy every minute you have. Love your life, even if it seems like it hates you sometimes.

when you bleed just to know you'r alive

Cik dīvaina šī sajūta. Kad viss atkal ir mainījies. Es beidzot visu redzu skaidrākām acīm. Šī sajūta, kad man jau gribas prom pirms esmu vēl klāt.

Sometimes it hurts like hell. And there is nothing that could be done about it. And I don't want to talk anymore. I don't want to go back there ever again. Don't want to talk to anybody and I don't want to see anybody. And yes, I am being all high schoolgirlish.

Es vairs negribu....

divas nedēļas mājās. un tik sasodīti daudz kas ir mainījies.
sākums bija briesmīgs, neapzinoties, man riebās šī vieta. es nesapratu, ko šeit vēl meklēju. skola šķita bezjēdzīgi tukša. un ne jau cilvēku ziņā. palēnām viss atkal atgriezās sliedēs, bet mācību ziņā, šis ir bijis visnotaļ grūts mēnesis. tad, es beidzot sāku aprast. sapratu, ka lai kā es bēgtu, atgriežoties viņa šeit tāpat nebūs. šausmu pilna atskārsme. tad dzima patriotisma sajūta, tāda dīvaina...bet ziniet, šīs ir mājas un to neviens nekad man neatņems. atmiņas, smieklus, bērnību un pirmo skūpstu. tas viss paliks šeit. rīt man ir atkal jāsakravājas, lai dotos. bet tās būs jaukas 10 dienas, ar cilvēkiem, kuriem patiešām rūpu, maniem draugiem.
šodienas atklāsme: man nepatīk ceļot atmiņās, tās sapina. rīt es celšos ar smaidu. un centīšos nenožēlot dienu, pirms tā vēl ir sākusies. nākamais mēnesis būs labāks, jo tādu to padarīšu es. un visvairāk man pietrūks viņa. es beidzot, pēc ilgiem laikiem, sajūtu nogurumu, kas liecina par to, ka ir jāiet gulēt.ar vēlmi rīt piecelties. viss beidzot iet uz labo pusi. arlabunakti

Atpakaļ

Ir grūti būt mājās. Un man it nemaz nepatīk, šī vieta mani nomāc. Tikai prieks satikt mīļos.
Portugāle, noteikti viena no manām vismīļākajām vietām. Tur es atstāju daļiņu no sevis un tur noteikti gribu atgriezties. Un es vēl negribu izkravāt savu sirdi. Vēl nedaudz gribas pakavēties siltumā uz 14. stāva balkona. Ar meitenēm, un vēl nedaudz izbaudīt dzīvi. Bija brīnišķīgi. Un man pietrūks C. Tas ir kā iegūt dvīņu brāli un uzreiz viņu pazaudēt. Sāpīgi. Es atkal esmu vietā, kur man it nemaz nav laika. Un tas ir tik sasodīti negodīgi. Ieraugot ziemu, pēc 2 nedēļām vasarā, kaut kas manī salūza. Es ieguvu jaunas mājas, jaunu vietu, un jaunu draugu, kurš mani tur gaida. Bet pirms es atvados no tā visa, es vēl nedaudz gribu pakavēties. Neaizmirst. For the next few weeks I will be living in my memories...un jau iepriekš gribu atvainoties par to. Nedaudz nomācoši...

Sieviesu diena

Priecīgu, priecīgu.

Es saņēmu brīnišķīgu ziedus no sava vislabākā bumbulīša pasaulē :)

Esmu jau gandrīz gatava bēgt prom, tikai vēl jāsagaida rītdienas lidmašīna. Un es vairs negribu tērēt savu dārgo laiku guļot, vai darot lietas, kas galīgi nav noderīgas. Man ir jāgatavojas, un ne jau rītdienai, bet vasarai.
Un man ir auksti.
Mana sirds mani šodien nodeva. Tā šodien aizrāvās ar ko citu.
Saka taču ka prāta uzbūvētai sienai, jūtas ātri pārkāpj. Tieši tas notika ar mani. Jau sen.
Es vairs negribu rakstīt, nejūtos iedvesmota.
Aizeju.

es vīlos

Vakar pilsēta bija piesātināta ar smacējošu miglu.

Ir pienācis laiks kravāties. Un man tas nemaz nepadodas. Uz divām nedēļām pamest mājas. Priecīgi. Es došos uz labāku vietu. Zāle vienmēr šķiet zaļāka otrā pusē. Vai tas nav tikai māns? Nu, vismaz būšu nedaudz tuvāk viņam. Mana istaba izskatās kā pēc atombumbas sprādziena manā skapī. Bet daļiņu no tevis es ņemšu sev līdz.Lai tur vai kas.
*Eju dušā*

tukšums

Pirmdiena bija visāda. Skola bija lieliska, es satiku draugus, redzēju L. Rakstījām sekmes, roku rokā. Kā vecajos labajos laikos. Nu gluži kā pasakā. Bet vakars atnesa ko sen nejustu. Nogurumu. Un ne jau miega trūkumu. Es sajutos emocionāli nogurusi. Pusi vakara pavadīju mazgājot savu spilvenu, tas vēl joprojām nav izžuvis. Bet nu jau es jūtos labāk. Skatījos savu iemīļoto TV šovu un prātoju, kā būtu, ja man vēl būtu dzīve. Prātoju kā būs dzīvot pašai. Mēģināju atcerēties, ka es agrāk mīlēju šo vietu, līdz uzzināju ka lidmašīnas lido un ir īstas.
Es šodien gribēju atvainoties, par to, ka pēdējā laikā neesmu es pati. Esmu kāda cita. Un es atkal gribu piederēt sev.
Es rit atvadīšos no vairākām lietam. Es atkal mainīšos, jo zinu, ka esmu labāka par šo. Tikai gribēju to pateikt sev pašai.
Un dienas šķiet bezjēdzīgi garas bez viņiem te.

heartbroken

Šī pilsēta mani nomāc. Es atkal rakstu, tas ir tas, kas mani tik bieži notur pie dzīvības.
Vai cilvēki saprot, ko viņi patiesība zaudē? Vai es saprotu? Man vajag draugu.Un es vēl nedaudz gribu dzīvot, sajust latvju gaisu un vērot saulrietu. Es gribu pielāgoties.
Es vienmēr esmu gribējusi atrast īstu mīlestību. Bet ko darīt tālāk, kad to atrod? Is there really a hapily ever after? Un ja ta ir, tad vai to solījumu turēsi?

Es tevi ļoti mīlu...

...vairāk par visu pasaulē un ārpus tās. Tas arī viss ko vēlējos pateikt. Un es atkal visu pazaudēju. Ak es nepateicīgā maita...

hihihi

Man tevis pietrūkst, visur un it visā ko daru...

Šovakar es domāju par tevi. Es vairs negribu gulēt vai bezmiegā raudāt. Man vajag saistības. Es nerunāju par mūžību. C, taisnība...nedaudz par ātru. Bet man vajag kaut ko, jo šādi vairs nevar. Man kas pietrūkst, es nezinu kas, tāpēc neprasi. Bet kaut kas trūkst, vai ir lieks? Vēl viena dzīves dilemma. Man sāp...kauli, muskuļi, sirds. Es jūtos veca, dzīves nomocīta. "Ir kāds, kurš tevi nekad nepametīs" - nezinu vai tam vēl ticu, bet es noteikti turpināšu, tevis dēļ. Un es cenšos, no visas sirds, būt aizņemta. Es gribu, lai ātrāk paiet laiks. Bet vai tas ir tā vērts? Man bail, pavisam nopietni. Iestājies paranojas stāvoklis. Mans brālis smēķē dzīvoklī, un tas ir nolādēti spēcīgs kārdinājums.
"He left you when he broke your heart in two, you don't know if you'll ever make it through. He had to go and leave you all alone, I promise your much better on your own. Take it from me cause I've been there, I once had a man who didn't care. Promise myself that I'd never love again, I've been hurt, I've been blind and thats the end. I've thought, I've cried, I've bled, for the love that never has been said. " Patīkami...šis uzrunā mani.
Man ir par maz laika lai darītu visu to. Koncentrēšos uz vienu. Un es atsākšu to darīt.
Viss ir tik sasodīti sarežģīti. Es gribu visu pamest, un es to darīšu. Visu pametīšu.

Es aizeju.

You have to feel sorrow, to recognize joy.

Help!

Hokejs - sagrāve...labāk būtu gājusi uz matemātiku.
Man sāp. Es jūtos izsmelta, tukša. Izklausās ka neesmu vienīgā ar ziemas depresiju vai ziemas sajukumu?! Portugāļi, nu tie ir riktīgi čē, jauki cilvēki, daudz bučošanās, un vispār pilnīgi cita kultūra...Vēl nespēju tikt pāri tam, ka tajā visā neesi ar mani :(
*Mēs iesitām vārtus, mēs iesitām vārtus, jējējē, bet uzvaru, manuprāt, mums tāpat neredzēt. Nu vismaz spēlē nebūs sausā.*
Man ir vientuļi un auksti...Vakardienas zvans skolotājai: "Skolotāj, te Elīna, es rīt ar portugāļiem nebraukšu ekskursijā, es labāk gribu iet uz stundām! Ir tik traki? Nē, man tikai vajag atslodzi no atbildības" :D
Es to daru atkal, un briesmīgi, ka nevaru vainot nevienu citu.
*un vēl vieni vārti : 7:2, oh yeah, oh yeah, yeah, yeah. Tribīnes sauc "Latvija", vai mēs neesam kruti. Ja mēs uzvarēsim, es zvēru, darīšu visu ko liksi :D*
Un es vel baidos, baidos tik ļoti, ka nezinu kur likties. Es jūtos briesmīgi un man ir iestājies uzmanības bads. Es gribu sauli, vasaru un tevi. Es gribu lai viss izdodas, un es beidzot varētu braukt prom no šejienes. Bet ko tad, ja neizdosies? Es vairs negribu būt šeit, un lēnam jukt prātā. Es vairs negribu negribēt! Esmu jocīga, vai ne? Un man pietrūkst uzmanības. Cik daudzus var piemānīt, ja vien uz sejas tiek uzlikts smaids :D Un es smejos, kaut gan to nepavisam vairs negribu. Atbrauksi man pakaļ? Es vairs negribu iet un skriet. Es noraidu savu dvēseli uz pāris dienām.
Un rīt es neskatīšos ar gaišākām acīm, es vairs negribu. Es gribu iet prom no skolas, bet viņas man neļauj. Draudzenes uzradušās. Smieklīgi (tas, starp citu, ir man jaunais lamuvārds).Vispārīgs besis. Fuij.
*Zaudējums*
Atā.

Bailes

Vai ielaidīsi mani iekšā, kā iepriekš, lai es varu sajust mieru, pie tavas gultas, lai tumšā naktī mani mierinātu tava elpa. Saņem manu roku, un lūdzu, neatstāj mani šeit nomirt. Un es nerimšos līdz tu mani neielaidīsi, lai es varētu aizmigt, tev blakus, uz mūžiem. Lai es varētu tevi sajust.
Ziema ir pārāk gara. Šis ir tas gada laiks, kad man viss šķiet bezjēdzīgs. Ziemas depresija. Tā parasti notiek pirms Valentīndienas. Laiks kad jebkas, kas man ir jāpaveic, šķiet par gūtu. Laiks kad ir grūti mīlēt, jo mīlestība nes sāpes. Bet varbūt es vienkārši esmu pārgurusi. Pasaule no manis sagaida par daudz, vai varbūt es sagaidu par daudz no sevis...nezinu. Es nevaru izdarīt visu, pat ja gribētu, mana diena sastāv no 24 stundām un to garāku pataisīt nav iespējams. Man vajag kādu, kas mani apstādina, kādu kas pasaka:''aizveries un apstājies, nomierinies. Paklausies. Es mīlu tevi." Un es mīlu tevi.
Vai mēs varam izturēt laiku? Vai man vajadzētu visu pamest? Vai es esmu gatava riskēt? Vai to vispār var saukt ar risku? Vai man sāpēs? Vai es atkal cietīšu? Vai, vai, vai... Un kāpēc Viņš ar mani nerunā? Vai varbūt es negribu klausīties? Par to domāšu daudz. Man vienkārši ir jāzin.
Lovers and dreamers. Lets pretend...viss ir kārtībā. Atceros kā mīlēju kad biju jauna. Nebija robežu un satraukumu. Viss šķita skaisti, nesamāksloti, nesamaitāti. We believed in happy endings. Bet vai ari ticam tagad? Es ticu. Visi taču kaut kam tic, tad kāpēc neticēt, laimīgām beigām. Nāvei, kas atnes dzīvi. Sāpēm, kas atnes prieku. Mīlestībai, kas nekad nebeidzas, jo mīlestība ir vienīgā, ko varu dot, un ko varu ņemt no tevis.
Rītdienu sākšu ar jaunu skatu uz dzīvi, laimīgāku. Bet es arI šo saku katru rītu, tad nezinu vai izdosies. Bet mēģināšu. Vai mēģināsim kopā?

It has been too long...

Tas bija sen, kaut kad pagātnē, kad tas viss vel bija dzīvs. Tad tas viss sāpēja un smeldza. Tagad, vēl ik pa laikam nobirst kāda asara un kādā sapnī mani ierodas apciemot tavs rēgs, bet nu, vairs liekvārdība nav nepieciešama. Nu, nav vairs nepieciešamas šīs jēlās sajūtas, kas ir piesātinātas ar meliem un ar to, kas tāpat mūs degradē.
Man riebjas šī vieta, jo tevis šeit nav. Un bez tevis, šeit viss ir bezjēdzīgi.
Kāds vīrs šodien uz ielas raudāja. Viņš man stāstīja par savu krāšņo dzīvi un par to, kā viņam to visu atņēma. Ka nu, viņam vairs nav neviena kas viņu gaidītu mājās. Kā viņš visu ir zaudējis. Kā nekas vairs nav atlicis. Man sāpēja apziņa, ka es viņam nekā nevaru palīdzēt. Tikai kā pateikt: " Jūs, ser, neesat vienīgais ar šādu problēmu."
Mēs visi ciešam, bet vai savu ciešanu laikā mēs padomājam par kādu citu, kam varbūt vajadzētu tieši mūsu palīdzību? Vai aizdomājamies par to, cik daudz mēs varam sniegt pasaulei? Daudzi atbildētu noliedzoši - vienaldzības dēļ. Kāpēc Dievs mums deva šo nolādēto īpašību - vienaldzību? Laikam tādēļ, ka mums ir lemts cīnīties ar to. Lai mēs ciešot, varētu palikt spēcīgāki. Dievs nekad nav teicis, ka dzīve būtu vienkārša, Viņš tikai teica, ka tā būtu tā vērta.
Bez asarām, nevarētu būt prieka, tāpēc raudāsim, lai mēs beidzot varētu būt laimīgi.

Pirmsnāves stāvoklis

Šeit ir jābūt stipram, lai gan viss iet kā ellē. To nedrīkst teikt skaļi, nav arī jēgas - nesaprastu. Bez tevis tur visi ir sveši. Šeit viss un visi pazūd. Pārvēršas par kalpiem. Man ir apnicis raudzīties kā viņi atdod savas dzīves un eksistē sāpēs, agonijā. Es zinu, ka nemāku mācīt kā tā nedzīvot, jo pati esmu iestrēgusi, bet labāk ir redzēt viņus.
Mans čemodāns jau ir sakravāts un es gaidu, kad varēšu vairs nebūt tikai spoks miglā. Esmu gatava pārmaiņām.
Varbūt parunāsim? Par jebko. Par mani, par tevi, par mums. Izrunāsim pārpratumus un grūtības. Pārrunāsim mīlestību. To, kā starp mums nekad nav bijis.
Ir jācīnās un jāmācās.
Un tās lietas, ko daru. Tās, par kurām vēl nezini, tas viss, lai es zinātu, ka vēl dzīvoju.
Dažreiz es pazūdu. Tad vairs negribas atgriezties. Man ir bail, ka mums neizdosies. Es vairs nezinu, kas es esmu, vai kas gribu būt, zinu tikai to, ka gribu būt ar tevi. Un tava seja mani vajā, tā ir visur, kur skatos, kad beidzot to ieraudzīšu, laikam neticēšu, bet es neiebilstu. Tā es tevi paturu pie sevis.
Mana fantāzija ir pārāk dzīva, tā padara sapņus īstus.
Šīs dienas gudrākā doma: "The computer is only an intelligent fool."

Dzērājs.

Kāds dzērājs centās mani pārliecināt, ka Dievs nav. Bet Viņš ir.
Atkal jau pāri pusnaktij. Nespēju aizmigt. Pārāk daudz lēmumi, kuri jānoslēdz. Pārāk daudz lietas par ko domāt. Pārāk maz laika, lai to visu darītu. Man vajag laiku sev pašai. Naktis ir laiks, kad varu būt viena. Es negribu likties gultā, tā liekas tik tukša, tik auksta. Es varētu izīrēt pusi savas gultas. Bez zemteksta, tikai tāpēc, lai nebūtu auksti.
Vai esmu tev teikusi, ka mīlu tevi dēļ tā, kas tu esi, nevis dēļ tā no kurienes nāc? Tikai gribu lai zini.
Šī ir mana patversme, tagad tik jāatrod mājas.
Beigās tāpat uzvarēs tas, kurš sitīs stiprāk. Bet vai tas ir pareizi?

Pavasaris

Ziema iemīda taciņu pavasarim. Lai gan sals sāpina manas plaušas, es zinu - tas drīz beigsies. Drīz sāksies lielā cīņa un es ceru, ka to spēšu izturēt.
Nedēļa pagāja kaut kā pārsteidzoši ātri. Daudz bezjēdzīgu, bet daudz arī labi padarītu lietu.
"Dzīve nemaz nav tik īsa, patiesībā tā ir nolādēti gara." Šī atziņa, ja to tā varētu saukt, iemācīja man kā nebaidīties no nāves, varbūt, nedaudz, pat gaidīt to. Un man ir bail, ka tas ko jūtu, varētu kādreiz aiziet no manis. Ja nu tas, vairs pēķšņi nešķitīs īsts? Es gan negribētu, lai tā notiek. Un grūti arī tam noticēt, jo ar tevi viss šķiet tik vienkārši. Es turpinu vērot sev apkārt esošos. Mana ģimene, nekad nebūs labs mīlestības piemērs. Mana mamma šķietami vairs nemīl manu tēti, un par pārējiem es labāk nerunāšu. Bet man prieks ka man ir Tēvs, kas māca man par mīlestību visvairāk. Kāds, kurš mani nekad nepametīs.
Man nepatīk piektdienas, tās iesāk nevajadzīgas brīvdienas.
8 no rīta, kad saule vēl ir aiz ēku jumtiem, bet debess jau ir gaiši zila, ārā viss šķiet tik patīkami skaists. Pa ceļam uz skolu, ir tāda vieta, kur ik rītu, uz mazu mirkli, apstājas laiks. Šorīt es tur pavēroju apkārtni. Koki, ir tik sakisti, ka izskatās kā uzzīmēti. Mākslinieka meistardarbs. Prieks, ka pazīstu šo Mākslinieku. Es tur ievēroju cilvēkus, kas kaut kur skrien, pat nepaceļot acu skatienu, lai tvertu kaut nedaudz no šīs burvības. Kuri, šķietami, ir tik nomākti un zaudējuši pēdējo cerību, ka kaut kas vispār kādreiz vēl varētu būt labs un skaists. Skumji. Pavēroju mašīnas, kas katra brauc uz savu galamērķi, bet savā ceļā neievēro nevienu. Skumji, vai tiešam šeit vairs nav cerības? Kaut gan ir dienas, kad arī man tā liekas. Tikai žēl, ka viņi lieki iznieko šo dārgo laiku, kas viniem ir dāvanā.
Vēl seši briesmīgi mēneši. Daudz bezjēdzīgu lietu ko darīt. Portugāle un Anglija. Šie galamērķi noteikti ir manā sarakstā līdz aprīlim. Man kaut kas bija jāsaka, bet nu jau vars neatceros kas.

4

Rīts šķiet bezjēdzīgi tukšs.
Vintuļš.
Es vairs negribu iet gulēt,
Jo šie murgi mani tikai nomāc.

Šodien saule slēpsies aiz mākoņiem,
Un nepiesārņos zemi ar prieku.
Šodiena tiks bezjēdzīgi pavadīta,
Bez tava mirdzošā smiekla.

Janvāris 2010

3

lai aizmirstu vajag atslēgties
ir pienācis laiks attapties
cauri pilsētai ejot
tu neesi viens pats

jauna un stulba - tu saki
bat vai uzklausīt māki?
tikai pagriezies un projām gāji
no manus mācīties tu sāki

tagad, kad vairs neasaro mana acs
es ieskatīties saulē varu pats
un piedodot sev
es atdodu savas atmiņas tev

Marts 2008

2

tu vairs nemāni mani
tevi atklāja gari

rīts tevi atņēma
man skumjas iedvesa
manas brilles saplēsa
tevi tālu aizmeta

Oktobris, 2008

1

apstādināt pasauli
tikai, lai atvilktu elpu
ceļš, ko izvēlējos
tagad šķiet pārāk smags

tava roka tāpat mani ved uz priekšu
bet man tik ļoti tagad salst

lai saņemtu savu elpu...
satver ciešāk manu roku
kļūsti pavisam kluss un rāms
tad - būs miers

Jūnijs, 2008